Vai man ir šuvēja jeb drēbnieka izglītība?
Kā es nonācu līdz domai sākt šūt.
Vēlāk, vidusskolā prāts atradās citā dimensijā un prioritāšu nomaiņa noveda pie četriem tukšiem gadiem.
Pēc skolas, man pēkšņi ļoti iepatikās tamborēšana. Radīju vairākas lietas- kā šalle utt. Atzīšos, ka tas nebija ne skaisti ,ne estētiski, bet mans 20+ gadnieces prāts lika tā domāt.
Uzsākot savu pirmo darbu restorānā Bestseller es sevi pazaudēju pavisam. Fokuss no izglītības un izaugsmes pazuda. Priekš tā laika, šis darbs bija ļoti labi atalgots, un prātā visu laiku griezās jautājums- ko gan man vēl vajag? Darbs ir, nauda ir, feini kolēģi arī. Privātajā dzīvē viss bija ideāli. Bet līdz galam neizjutu prieku par došanos uz darbu. Un, jā es zinu, ka lielākā daļa cilvēku uz darbu iet tikai pelnīt un nemīl ko dara. Taču es vienmēr esmu bijusi cilvēks ārpus rāmjiem. Man nepatīk ja mani ieliek šaurā vietā ar skatu uz vienu objektu. Ar objektu es domāju rutīnu- rīts, darbs, vakars, rīts, darbs un tā uz riņķi.
Šķiet kādā nostrādātajā darba trešajā gadā es sāku prātot par citu dzīves ceļu. Kolēģēm stāstīju, ka vēlētos šūt bērnu drēbes- it īpaši fokuss bija uz mazuļu bodijiem. Laikam tajā brīdī bija bēbīšu bums. Kas man lika nolaist rokas? Vienas kolēģes teiktais. Viņa bija daudz bērnu mamma vaicāja- pa kādu cenu tad es domāju šūt drēbes, jo viņai kā mammai ir skaidrs, ka mazuļi izaug tik ātri, ka dārgus apģērbus nekad vairs saviem bērniem neiegādātos. Tas lika izpētīt tirgu un saprast, ka tas ar bērnu drēbēm ir ļoti pārsātināts.
Doma galvā bija, bet realizāciju atmetu. Taču, man nenojaušot, nākamie divi gadi man bija pagrieziena punkts un domāšanas veida maiņa.
Bildinājums, kāzas, paaugstinājums darbā un meitiņas pieteikšanās. Tik daudz vienā dzīves posmā. Aizejot bērna kopšanas atvaļinājumā jau zināju, ka atpakaļ es neatgriezīšos, jo šo darbu es nevarētu savienot ar ģimeni- vīram ir bieži norīkojumi pat uz nedēļu.
Daudzi apgalvo, ka ar bērna piedzimšanu sieviete arī piedzimst no jauna, kļūstot par māti. Es nebiju izņēmums. Lai gan pirmie gadi man bija ļoti grūti, ļoti personīgu iemeslu dēļ, meita mani motivēja dzīvē kaut ko mainīt.
Ar vīra uzmundrinājumu pieteicos Burda šūšanas skolai. Apguvu sieviešu vieglo apģērbu šūšanu. Bija ļoti noderīgas gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas. Kursa laikā uzšuvu sev kleitu, svārkus, blūzi un bikses. Pabeidzot skolu ieguvu par to diplomu, jeb apliecību. Tātad, man ir oficiāla izglītība.
Vai, lai šūtu un nodarbotos ar uzņēmējdarbību nepieciešama izglītība? Teikšu godīgi, ka lai šūtu to ko šuju es NĒ. Ja ir ķēriens uz rokdarbiem, to var apgūt pašmācības ceļā. Bet man bija svarīgi apgūt jaunākās tendences un iemācīties šūt ar modernām tehnikām. Bez tam, tobrīd fokuss joprojām bija uz apģērbu.
Pirmais uzšūtais izstrādājums mājās bija meitai kleitiņa. Pavisam vienkārša, taisna griezuma, kā garš krekliņš. Meitai tobrīd bija ap 1,5 gadi. Vēlāk sāku šūt trikotāžas krekliņus uz pasūtījuma. Bet jutu, ka tas mani baigi neaizrauj. Savai meitai šuvu gan kleitas, gan legingus, gan cepures.
Pa šo laiku jau biju paspējusi uzšūt meitai gan mitrumnecaurlaidīgos aprūpes paladziņus, gan mitrumnecaurlaidīgos gultas palagus. Cilvēkiem aizvien lielāku interesi izraisīja tieši šie produkti. Pasūtījumi sāka nākt regulāri un tajā brīdī nolēmu savu darbību noformēt oficiāli. Un tajā brīdī sākās īstā izaugsme.
No neregulāriem pasūtījumiem, es nonācu līdz pat mēnesim garu pasūtījumu rindu. Bet pa to laiku ieviesu savā sortimentā daudzus citus produktus. Daudzus no tiem gadu laikā gan izņēmu no sortimenta, jo nespēju konkurēt ar meitenēm kuras šuva pa pašizmaksu. Man tomēr bija jāmaksā arī nodokļi un finansiāli jāpalīdz ģimenei. Ko likvidēju? Ligzdiņas un apmalītes. Šie produkti bija ļoti laikietilpīgi un materiāli dārgi. Taču, joprojām uzskatu, ka ligzdiņas ir vienas no visērtākajām lietām mazuļa pirmajos mēnešos.
Rezumē...
Vai man ir attiecīgā izglītība? Nosacīti JĀ. Šūt iemācījos, bet par drēbnieku sevi saukt neuzdrošinos.
Vai es to izmantoju? NĒ.